FK “Ventspils” turpina gatavošanos Turcijas treniņnometnē. Laiks skrien ātri, bet “pirmssezonkā” katrai dienai ir milzīga nozīme. Aiz muguras divas aizraujošas spēles pret “Shakhtar” un “Rotor”, priekšā – jauni saspringti treniņi. Bet tas nozīmē, ka FKV galvenajam trenerim Viorelam Frunzam un viņa palīgiem pilnīgi nav laika atelpai – uzdevumu daudz, un ļoti gribas tos veikt maksimāli produktīvi.

Nu bet retajās brīvajās minūtēs Viorels Frunza, kā vienmēr ļoti izsmeļoši, atbildēja uz dzeltenzilo oficiālās mājas lapas jautājumiem. Viss pareizi, FKV līdzjutējiem ļoti gribas zināt vadītāja iespaidus par mačiem ar “Shakhtar” un “Rotor”.

– Viorel, šodien komanda atgriežas pie treniņiem divreiz dienā pēc lielas spēļu programmas. Tad par to arī parunāsim, un mačs “Ventspils” – “Shakhtar” šeit, protams, īpašs. Jā, tas ir tikai mačs treniņnometnē, bet tomēr īsts notikums. Jūs pats stipri uztraucāties pirms tikšanās ar tik varenu klubu?

– Nē, uztraukumu neizjutu. Tieši otrādi, biju priecīgs, ka “Ventspils” spēlēs ar tik pazīstamu pretinieku. Laikam, kā reiz mūsu mačs kļuva par pēdējo sagatavošanās maču Doņeckas klubam pirms pirms Eiropas Līgas spēles ar “Benfica”, tas arī kaut ko pasaka. Neapšaubāmi, tas ir notikums visam mūsu klubam, visiem futbolistiem, kuri teicami saprata, ar ko spēlē un maksimāli centās parādīt savas labākās kvalitātes. Un pats galvenais, ka tas viņiem izdevās.

– Par spēli parunāsim mazliet vēlāk, bet, lūk, divi fakti, kuri runā par mūsu pretinieka apmēriem. Pirmais. Izskanēja jaunumi, ka “Bayern” piedāvā par Tete 50 miljonus, bet “Shakhtar” atsakās pārdot brazīlieti. Summa, kura pārsniedz visu desmit Latvijas virslīgas klubu budžetus kopā ņemtus, pie tam ievērojami! Ko vispār var pretstatīt tādai komandai?!

– Jā, apmēri tiešām iespaidīgi. (Smaida). Individualitātes “Shakhtar” tiešām ļoti spēcīgas un spožas. Ko var viņiem pretstatīt? Tikai prasmīgas visas komandas darbības, vispirms spēles organizācijas plānā. Tikai tā mēs varam neitralizēt tāda līmeņa futbolistus. Un atzīmēšu, ka mums tas izdevās pietiekoši labi.

– Otrs fakts ne tik skaļš, bet ļoti zīmīgs. Treniņnometnēs FKV dažādos gados ticies ar daudziem augstāko divīziju klubiem no dažādām valstīm. Bet tikai pie “Shakhtar” es redzēju, ka pēc ekipējuma un visa cita pakaļ atbrauca kravas auto, kurā ko tik nesalādēja!

– Jā, tas ir augstākais līmenis, un tādā klubā tā arī jābūt. Futbolā sīkumu nav, un “Shakhtar” to apstiprina pilnā mērā. Tādā klubā futbolisti no visas pasaules sapņo atrasties. Varēja vērot, kāds varens klubam treneru štābs, cik liels apkalpojošais personāls un t. t. Nav pārsteidzoši, ka “Shakhtar” ir lieli panākumi gan Čempionu Līgā, gan Eiropas Līgā. Tas ir spožs kluba piemērs, kurš uzstāda lielus uzdevumus un gūst panākumus.

– Jo patīkamāk bija laukumā pakutināt grandam nervus! Jūsu komentārs mačam.

– Sanāca divi dažādi puslaiki. Pirmajā mēs likām akcentu uz aizsardzību, man bija svarīgi redzēt savstarpējo sadarbību aizsardzībā. Bez kļūdām neiztika, protams, un tas ir dabīgi. Pirmkārt, pretinieka līmenis; otrkārt, mačs notika diezgan agri, to arī vajadzēja ņemt vērā. Spēlē līdz ar to iegājām pietiekami ilgi, bija daudz tehniska brāķa. Bet kopumā es paliku apmierināts ar redzēto.

– Pēc pārtraukuma spēles uzdevumi bija citi?

– Jā, atstrādājām augstu presingu un centāmies aktīvāk darboties uzbrukumā. Lūk tur, starp citu, pārdzīvoju – vai spēlētāji izturēs, tomēr viņi atrodas zem nopietnām slodzēm, bet augsts presings – tas ir ļoti sarežģīts spēles uzdevums. Pie tam mums tajā dienā bija vēl viena spēle, un, tātad, pēc būtības, nebija maiņu. Bet puiši – malači, visi izturēja, pie tam ne pa nogriežņiem, kā mēs pieņēmām, bet visu puslaiku. Tas ļoti iepriecināja, bez tam, tas nesa redzamus spēles augļus. Mēs daudz laika atradāmies uzbrukumā, mēs izveidojām trīs – četrus teicamus vārtu momentus. Diemžēl, neizdevās tos realizēt, bet esmu pārliecināts, ka Latvijas čempionātā mēs šīs epizodes pārvērtīsim vārtu guvumos obligāti.

– Bet kas traucē pagaidām tam pašam Žeņam Kozlovam vai Kasparam Svārupam šīs klasiskās iespējas izmantot? Vai lieta tajā, ka viss notiek uz noguruma fona?

– Protams, slodzes liek just, kājas, tā teikt, pagaidām neļauj futbolistiem pareizi atrisināt epizodes iznākumu. Un vēl lieta tajā, ka pagaidām mēs pamatā darbā likām uzsvaru uz aizsardzību. Kā reiz no šīs dienas pārslēdzamies uz uzbrukumu – viss rit pēc plāna.

– Starp citu, jautājums par Svārupu. Jūs būdams spēlētājs bijāt uzbrucējs, un liekas, ka pret viņa darbībām jūs kā reiz attiecaties daudz vērīgāk vai. Pārdzīvojat par viņu stipri!

– Dabīgi, man gribas, lai viņš iesistu! Vēlēšanās Kasparam milzīga, kā vispār visiem futbolistiem. Dabīgi, man tuvs uzbrukums un uzbrucēju darbības. FKV uzbrukuma līnija vispār atzīstama, un ja šie futbolisti uzaicināti uz tādu klubu – tātad, tie ir kvalitatīvi futbolisti, kuri grib progresēt, spēlēt nopietnā līmenī un gūt panākumus. Un tas ne tikai uz uzbrucējiem attiecas. Bet acīmredzami, ka mūsdienu futbolā tieši iesist – tas ir ļoti smags darbs. Ne jau nejauši uzbrukuma līnijas spēlētāji vienmēr dārgāki par aizsargiem. Pie tam jau tagad visi prot aizsargāties, bet noslēgums – tas ir pavisam cits jautājums, tur, piemēram, individuālajai meistarībai ir milzīga nozīme. Bet mani, atkārtošos, ļoti iepriecina, ka visi izpilda savu darbu ar lielu vēlēšanos un tas obligāti dos augļus.

– Atgriezīsimies pie augstā presinga. Tas prasa ļoti prasmīgu savstarpējo sadarbošanos, kuras nekādi neatstrādāt nedēļas laikā.

– Protams. Tam nepieciešams minimums pus gada. Uzdevums ļoti sarežģīts un skrupulozs, tāsēļ, ka visās līnijās mehānismam jādarbojas pareizi. Strādājam pie tā un nedomājam apstāties. Ļoti svarīgi, ka puiši jau akurāti saprot, ka viņi to var darīt laukumā, pie tam uz tāda pretinieka fona, kā “Shakhtar”. Domāju, tas tagad komandai izdevās lielā ziņā pateicoties emocijām – tomēr ar “Shakhtar” mači notiek, maigi sakot, ne katru dienu. Bet jebkurā gadījumā, atkārtošos, viņi zin, ka var izpildīt šo grūto uzdevumu.

– Apkopojot iznākumu, var pārliecināti teikt, ka par maču ar Ukrainas suprklubu dzeltenzilie nopelnījuši labu tādu plusu. Taisnība?

– Teikšu, ka milzīgu plusu nopelnījuši gan futbolisti, gan viss klubs kopumā. Tādas spēles – tas ir tai skaitā svarīgs imidža jautājums, tas tiešām ir Eiropas līmeņa futbols. Par pārliecību, par sapratni tam, ka var veiksmīgi stāties pretī tādam pretiniekam, es jau teicu. Bet tā ir vēl arī notekta latiņa, zemāk par kuru spēlētāji nedrīkst sev atļaut nolaisties oficiālos mačos. Ja tu vari sagādāt nopietnas problēmas laukumā “Shakhtar”, tātad tu noteikti vari to darīt spēlēs ar jebkuru pretinieku Latvijas čempionātā. Par to nedrīkst aizmirst!

– Pārejam pie spēles ar “Rotor”. FKV jaunatne ļoti atzīstami to aizvadīja.

– Piekrītu. Mums laukumā, bez Eristavi un Alampasu, kuru, starp citu, otrajā puslaikā nomainīja 18 gadīgais Koļesņiks, bija astoņi spēlētāji, kuriem 19 – 20 gadu. Un spēlē ar FNL čempionāta līderi, kurš, domāju, iekļūs Krievijas čempionāta augstakajā līgā, puiši nesaminstinājās un sitās ar večiem līdzīgi. Tas ļoti iepriecināja, tādēļ, ka šie puiši – FKV nākotne. Nu un ne tikai nākotne: 20 gados Eiropas futbolā daidzi piesaka sevi pa īstam. Un es saku puišiem, lai arī viņi būtu gatavi spēlēt nopietnā līmenī un kļūtu par FKV svarīgu sastāvdaļu. Spēle deva lielu labumu, tā piedeva puišiem pārliecību un ticību tam, ka viņi prot daudz un uz daudz ko spējīgi. Galvenais, ticēt sev un turpināt neatlaidīgi strādāt.

– Kad uz “milzi” Māri Biti lidoja “Rotor” smagsvari, uz tādu divcīņu bez satraukuma bija smagi skatīties. Bet puisis tika galā, līda cīņā un nezaudēja to. Kā arī visi viņa partneri!

– Man vispār ļoti patikās, ka puiši nesaudzīgās saskarsmēs pat nedomāja noņemt kājas, atbildēja nesaudzīgi un bez bailēm. Šie “Rotor” spēlētāji, kuri no mūsu zēniņiem ko tādu negaidīja, reizēm pasargāja kājas! Bet es neteikšu, ka esmu stipri izbrīnīts par mūsu futbolistu darbību: šie puiši patreiz ir kopā ar komandu treniņnometnē pavisam ne gadījuma pēc. Mēs ar viņiem rēķināmies, mēs redzam viņos nopirtnu potenciālu, viņi ir talantīgi. Kurš teicis, ka viņiem nav iespējas būt pamatsastāvā?! Ir! Viss atkarīgs no viņiem pašiem. Protams, grūti, bet jāstrādā un jāpierāda savas tiesības spēlēt. Konkurence augsta, bet katram ir iespēja. Nav svarīgi, 30 gadu spēlētājam, vai 20 – kurš konkrētajā momentā būs labāk gatavs, tas arī spēlēs. Vienmēr vajag domāt par to, kā izcīnīt vietu “pamatā” un par to, kā nospēlēt tādā līmenī, lai šo vietu saglabātu.

– Jaunatne sitās vareni, bet iesist nevarēja. Saprotams, ka tas bija sarežģīti, bet bez vārtiem grūti cerēt uz panākumu. Bet mēs pagaidām treniņnometnē gandrīz negūstam vārtus.

– Neaizmirstiet, ka tas arī no pretinieka atkarīgs. Uzbrukumā vispār smagi, tā teikt, pārliecināti ieiet – uz to ar augstu pastāvību vispār spējīgi pavisam nedaudzi klubi Eiropā! Cita lieta, ka iespējas vienalga vienmēr ir un vienmēr tās būs. Svarīgi prast tās izmantot! Mūsdienu futbolā uzbrucējs var 90 minūtes ņemties – skraidīt un viņam būs tikai viens moments. Tajā arī vajag iesist! Tam nepieciešams ļoti smags darbs treniņos. Ja atstrādā sitienus, tev jāvar no desmit sitieniem visus desmit trāpīt vārtu rāmī un deviņas reizes iesist. Uzstādi sev tādu mērķi! Tad arī spēlē savu vienīgo iespēju izmantosi.

– Nākamajā kontroles spēlē, 15. februārī, iesitīsim?

– Mēs vienmēr gribam iesist un neielaist – tas ir viennozīmīgi! Priekš tā arī katru dienu strādājam. Nekad nezini, kā veidosies spēle, bet vienā esmu pārliecināts par simts procentiem: iziesim laukumā ar lielu vēlēšanos iesist un pieliksim tam daudz pūļu.

Mihails Koroļovs,
FK “Ventspils” preses atašejs
e-mail: info@fkventspils.lv