Dzeltenzilo gatavošanās Turcijas treniņnometnē turpinās. Pie tam kaut kā pilnīgi nemanāmi tā izgājusi finiša taisnē: līdz treniņnometnes beigām vairs tikai nedaudz dienu. Aizvadīt tās maksimāli vērtīgi un atbildīgi – nekas cits FKV neatliek!

Emocijas un enerģija treniņprocesā kūsā. Nekur bez tām arī kontroles matčos. Kārtējais jau sestdien, 15. februārī, kad Viorela Frunzas komanda tiksies ar baltkrievu klubu “Ruh” no Brestas.

Jauns svarīgs un nepieciešams spēles pārbaudījums. Jebkuram futbolistam. Arī FK “Ventspils” jaunpienācējam Jevgeņijam Kozlovam, protams, arī. Šodien dzeltenzilo oficiālā mājas lapa tikās tieši ar viņu un parunāja par pirmssezonas ikdienu.

Sarunāties ar Žeņu ļoti patīkami – vienmēr labsirdīgs, pieticīgs un atsaucīgs puisis. Pavisam ne tāds, kā laukumā, kur no šī tehniskā uzbrūkošā spēlētāja pastāvīgi lido neredzamas dzirksteles – enerģija un vēlēšanās pierādīt, ka stiprāks par oponentu, nāk no šī nenoturamā viesulīša darbībām, vienreizējas. Un vēl Žeņa no tiem futbolistiem, kuri prot uzvest ko skaistu. Tā kreisā kāja, un šādu pareģojumu var arī februārī nebaidīties, gaidāmajā sezonā vēl obligāti mutuļos prātus un novedīs līdz sajūsmai FKV līdzjutējus, bet pretiniekus bezpalīdzībā piespiedīs noplātīt rokas…

Vispār, pats debitants ļoti paškritisks un, pēc manām domām, ar sevi vispār nekad nav apmierināts. No tā pat… laukumam kārtīgi tiek. Kā tieši? Arī par to Žeņa pastāstīja mūsu interesantajā sarunā.

– Žeņa, nevaru sākt sarunu bez šķipsniņas sāls uz tavas dvēseles rētām. To savu brīnišķīgo, bet garām palaisto momentu spēlē ar “Shakhtar” pēc tam ilgi atcerējies?

– Jā, pietiekoši ilgi. Priekš manis nav nozīmes, kontroles mačs tas, vai oficiālais – vienmēr cenšos izspiest maksimumu. Gribas realizēt momentus katrā spēlē, vēl jo vairāk pret “‘Shakhtar”. Bet, diemžēl, šajā reizē nesanāca.

– Galvā droši vien epizodi ne reizi vien pārtini: ko izdarīji nepareizi, ja vārti tomēr nekrita?

– Nedomāju, ka izdarīju kaut ko nepareizi. Teiksim, censties apspēlēt vārtsargu tur bija sarežģīti. Pēc tam vairākkārt skatījos video šo epizodi, un, pēc manām domām, novērtēju situāciju pareizi. Atbrīvojos zonā, dinamika bija pareiza, es atrados ar muguru pret vārtiem, bet sajūtas pateica, ka jāsit tālajā stūrī. Tur bumbu arī novirzīju, bet… Vienkārši netrāpīju.

– Tu ļoti emocionāli pārdzīvo, ja kas nesanāk.

– Jā, tā arī vienmēr bijis manā futbola dzīvē. Kā nepardzīvot, ja varēju iesist, un tad “Ventspils” noteikti “Shakhtar” nezaudētu?! Un apbēdinoši arī, ka brīnišķīgā Lukasa piespēle netika pārvērsta vārtu guvumā. Starp citu, vienkārši teicami, ka mums daudz pussargu, kuri var pasniegt tādas izsmalcinātas piespēles. Bet ja atgriezties pie emocijām, tad es, jāsaka, uz laukuma esmu karsts puisis, raizēm nevaru mierīgi reaģēt, un uz savām kļūdām jau vispirms. Saprotu, ka jāprot sevi apvaldīt, bet, redzams, šo mākslu man vēl jāmācās apgūt. No otras puses, uzskatu, ka futbols bez emocijām – tas jau virs nav futbols.

– Vienā no treniņiem, starp citu, bija zīmīgs moments: tu lieliski tiki galā ar oponentu un klasiski siti apakšējā stūrī. Kostja Mahnovskis izglāba, sarežģītu bumbu atsita, un tu no sirds, jau guļot zemē, uzsiti pa to no visas sirds ar roku.

– Atceros, atceros. Kostja nospēlēja brīnišķīgi, bet uz sevi es biju ļoti dusmīgs. Laukums no manis stipri dabūja, kaut arī tas ne pie kā nav vainīgs. (Smaida). Bet tomēr jau labāk lai tam tiek, ne kā kādam no partneriem komandā. (Smejas).

– Atgriezīsimies pie spēles ar “Shakhtar”. Kādus iespaidus tā kopumā uz tevi atstāja?

– Spēle sanāca ļoti interesanta. Vispār, uzskatīju maču pret tādu lielu klubu par zināmu izaicinājumu sev. Mēs visu spēli centāmies maksimāli pareizi izpildīt trenera uzstādījumu, un, domāju, tikām galā. Līdz pārtraukumam risinājām aizsardzības uzdevumus, bet otrajā puslaikā mūs lūdza ieslēgt jau augstu presingu un vairāk laika pavadīt uzbrukumā. Domāju, minimums uz neizšķirtu “Ventspils” noteikti nospēlēja, un ņemot vērā mūsu izveidotos vārtu momentus, mēs pilnībā varējām arī uzvarēt. Žēl, ka neizdevās, tādēļ, ka vienmēr jātiecas uzvarēt – nav svarīgi, “Shakhtar” tev priekšā vai zemākas klases komanda.

– Sarežģītāk bija pret ogļračiem vai pret Maskavas dinamiešiem?

– Pret “Shakhtar”. “Dynamo” deva vairāk plašuma, un arī tikāmies mēs ar viņiem, kad treniņnometne bija tikko sākusies un spēka objektīvi bija vairāk. Ar “Shakhtar” grūti bija vispirms tādēļ, ka šī komanda lieliski kontrolē bumbu – līdz tai pat vienkārši nokļūt nebija nemaz viegli!

– Kas tev spēlēs pagaidām padodas visgrūtāk?

– Nevaru teikt, ka kaut kas grūti padodas. Viss rit savu gaitu, mēs kļūstam labāki gan komandas plānā, gan individuāli. Taktiskajā plānā problēmas neredzu: visu, ko prasa treneris, skaidrs un saprotams. Lūk, vārtus pagaidām nesitu, bet tās nav grūtības – pagaidām tā vienkārši ir.

– Ir sajūta, ka savstarpējā sapratne ar katru maču kļūst labāka?

– Bez šaubām. Vispār, reizēm ir sajūta, ka mēs jau sen kopā spēlējam! Pirms spēlēm daudz runājam savā starpā, cenšamies saprast, kā optimālāk sadarboties. Par treniņiem pat nav ko runāt. Visu laiku cenšamies iepazīt cits citu futbola ziņā pēc iespējas labāk. Dabīgi, vienmēr var un vajag kļūt labākiem, bet jau tagad sadarbība mums labā līmenī.

– Skaidrs, ka “pirmssezonka” vienmēr atņem spēlētājiem daudz spēka un emocijas, tā arī jābūt. Tavi iespaidi par darbu treniņnometnē?

– Tie tikaim pozitīvi. Pat ja ilgi mēģinātu atrast kādus negatīvus momentus, tad tos vienalga neatradīsi. Viss vienkārši lieliski, un par to nepieciešams pateikties kluba vadībai, kura nodrošinājusi mums gatavošanos lieliskos apstākļos.

– Tu esi komandas debitants. Kā atmosfēra, kā tu jūties jaunajā kolektīvā?

– Viss brīnišķīgi. Kolektīvs mums vienreizējs, atmosfēra ļoti laba. Mums komandā sapulcināti futbolisti no dažādām valstīm, bet mēs viegli atrodam kopēju valodu arī ārpus laukuma, un vēl jo vairāk jau laukumā, kur valoda viena – futbola. Ārpus laukuma daudz esam kopā un jautri pavadām laiku, pat dažādi sīkumi mūs vieno. Piemēram, cīniņi Play Station – tie mums reizēm visai karsti! (Smaida). Pieņemsim, Lukas Villela un Fabinjo – atzīti šīs lietas meistari, tā kā arī tur mums augsta konkurence. (Smaida).

– Ņemot vērā, ka tu esi uzbrukuma grupas spēlētājs, skaidrs, ka gribas gūt vārtus un pēc iespējas biežāk. Tava lieliskā kreisā tam jau gatava?

– Tā vienmēr gatava iesist! Kā gan var būt savādāk, ja stādu sev augstus mērķus un gribu tos sasniegt?! Ticu, ka izdosies, brīnišķīgi saprotot, ka tikai neatlaidīgs darbs var to veicināt.

– Neatkārtojamas kreisās kājas īpašnieki, un futbola cilvēki uzreiz saprot par ko ir runa, lielajā futbolā vienmēr reti un pat unikāli. Un kuri no tādiem meistariem tev imponē vairāk par citiem?

– Sallahs. Nevaru nosaukt sevi par “Liverpool” cienītāju, bet Mohammeds Sallahs ļoti patīk. Pēc manām domām, viņa uzbrukuma stils un spēles maniere kopumā pa īstam atbilst vsām mūsdienu futbola prasībām.

– Reiz Jevgeņijs Kozlovs sarūgtināja FKV, iesitot dzeltenzilajiem vārtus Latvijas čempionāta mačā. Ar kreiso, starp citu, iesiti?

– Tieši ar kreiso. (Smaida). Mēs bijām zaudētājos 0:1, un otrā puslaika sākumā ar sitienu tuvajā stūrī no soda laukuma līnijas man izdevās izlīdzināt rezultātu.

– Atvaino, bet ar vārtiem pret “Ventspili” es tevi noteikti neapsveikšu. Tad tu aizstāvēji “Spartaka” krāsas. Bet jaunajā sezonā, sanāk, jātgriež jūrmalniekiem parāds un jāiesit…

– Pilnībā neesmu pretim iesist “Spartakam”, kā arī jebkuram citam pretiniekam. Pie tam nekādu īpašu principiālu pretinieku man Latvijas čempionātā nav: gribas katrā mačā sarūgtināt pretinieku un palīdzēt “Ventspils” uzvarēt un krāt punktus.

– Sagatavošanās – periods ilgs un nogurdinošs. Oficiālus mačus jau tagad stipri gribas?

– Protams! Dabīgi, gribas atkal pārdzīvot to atmosfēru, emocijas, cīnīties par uzvarām un punktiem. Gribas veiksmīgi risināt lielus mērķus, kuri uzstādīti komandai. Ticu, ka ar Dieva palīdzību viss mums izdosies.

– Un tomēr, vēl nāksies pagaidīt. Tiesa, nākamā FKV spēle jau drīz, bet, saprotams, tā atkal būs kontroles. Gribas jau uzvarēt, vai tiesa?!

– Atbilde, domāju, visiem acīmredzama. Uzvarēt vienmēr gribas! Akurāti izpildīsim treneru uzstādījumu un pieliksim visas pūles uzvarai. Atkārtošos, man nav nozīmes mača statusam – draudzības, vai oficiālais. Man vienmēr noskaņošanās vienāda, vienmēr izeju laukumā ar vienu mērķi – uzvarēt!

– Ja neizdosies iesist, atkal stipri pārdzīvosi?

– Protams, bez tā neiztikt. Varbūt, ne stipri, bet pārdzīvošu jebkurā gadījumā. Tā kā labāk būtu iesist! (Smaida).

– Ar baudu tev to novēlu. Un vēl vairāk – novēlu iesist oficiālajā sezonā. Starp citu, vienreizēja lieta. Tu esi ļoti pieticīgs, komandas intereses tev vienmēr pirmajā plānā – brīnišķīga rakstura īpatnība, neapšaubāmi. Ļoti patīkami pie tam pasvītrot, ka Jevgeņijs Kozlovs – divkārtējs Latvijas čempions, ka pavisam nesen viņš kļuva par mūsu čempionāta labāko spēlētāju un pussargu, kā arī uzvarēja snaiperu sacensībā…

– Paldies, ka atgādinājāt par patīkamiem karjeras momentiem. (Smaida). Neteikšu, ka dzīvoju pagātnē un bieži atceros par šiem saviem sasniegumiem. Laiks sasniegt jaunus! Un laiks turpināt progresēt un kļūt spēcīgākam. Tā kā uzskatīsim, ka esmu gaidās pirms lēciena…

Mihails Koroļovs,
FK “Ventspils” preses atašejs
e-mail: info@fkventspils.lv