FK “Ventspils” viesos zaudēja RFS. Dzeltenzilie nevar uzvarēt Rīgas klubu tā laukumā kopš 2018. gada, tā kā pašu par sevi neveiksmes faktu par negaidītu nosaukt grūti. Bet, protams, vienmēr gribas vairāk un labāk, lai arī kādā smagā situācijā FKV patreiz neatrastos. Kaut gan objektīvi rēķināties ar panākumu bija, saprotams, grūti.

Jo vairāk labus vārdus pelnījis Igors Kičigins un viņa futbolisti, saglabājot spēlē intrigu līdz fināla svilpei. Pats galvenais, ka nav vienaldzības – pēc mača visi dzeltenzilie izskatījās stipri vīlušies. Dabīgi, FKV treneris Igors Kičigins pēc mača preses konferencē bija tālu no priecīga noskaņojuma, bet taisnīgi atzina, ka mača rezultāts likumsakarīgs.

FK “Ventspils” trenera Igora KIČIGINA komentārs:

– Pirmajā puslaikā nospēlējām neaktīvi, uzbrukumā nekas nesanāca. Daudz spēlējām šķērsām laukumam un atpakaļ. Otrajā puslaikā darbojāmies jau daudz aktīvāk priekšā, gadījās piekļuve soda laukumam, bet, diemžēl, līdz vārtu momentiem tā arī nenokļuvām. Bīstami bija tikai, kad Jura Tkačuks sita no tālas distances.

Pieļāvām kļūdas aizsardzībā, viena no tām noveda pie vārtiem pēc “standarta”. Bez tam, pretiniekam bija vēl vesala rinda vārtu iespēju. Kaut kur mums uzsmaidīja veiksme, kaut kur izglāba Vlads Lazarevs. Vispār, kopumā var teikt, ka rezultāts likumsakarīgs.

Kas tieši nesanāk komandai uzbrukumā? Daudz faktoru. Gan brāķa daudz bija, gan bumbu mēs daudz zaudējām laukuma centrā, kad izgājām no aizsardzības uzbrukumā. Pašai uzbrukumu izvēršanai jābūt vairāk aktīvai, flangos jābūt vairāk produktīva darba, jābūt ātrumam. Atcerieties pirmo puslaiku. Nekā no tā mums nebija, no tā arī pilnīga asuma neesamība pie pretinieka vārtiem. Otrajā puslaikā kaut kas sāka izdoties, tādēļ arī pie RFS soda laukuma mēs bijām bieži, un “standartus” nopelnījām. Jā, netikām pie bumbas, lai pa īstam apdraudētu, bet bijām jau kaut kur blakus, kas pavisam nebija redzams līdz pārtraukumam.

Malējie aizsargi pavisam reti pieslēdzās uzbrukumam… Sapratām, ka uzbrukuma līnija RFS spēcīga, tai nedrīkst dot plašumu. Bet atkal jau, otrajā puslaikā arī mūsu aizsargi sāka aktīvāk darboties uzbrukumā. Sanāca, protams, ne tuvu viss, bet svarīgi, ka šī aktivitāte bija.

Kādēļ Litvinskis palika rezervē? Dima spēli ar “Riga” aizvadīja zemāk par savu līmeni, viņš var spēlēt daudz spēcīgāk. Iespējams, pēc garās pauzes, sakarā ar traumu, jutās nogurums. Bez tam, ir konkurence, ir citi spēlētāji, kuriem jāiziet laukumā un jāpierāda savu varēšanu.

Kādēļ pieteikumā nebija Mahnovska un Ļotčikova? Kostjam ir zināmas problēmas ar muguru, Artūrs nebija ģimenes apstākļu dēļ. Kā šīs problēmas atrisināsies, tā viņi varēs atgriesties un spēlēt.

Kā jūs pats patreiz jūtaties, atrodoties virslīgas kluba galvgalī? Strādājāt ar “Tranzītu”, bet tas bija ļoti sen… O, tas tiešām bija ļoti sen. (Smaida). Kopumā, jūtos normāli, saprotams, ka līmenis cits, vienmēr svarīgs rezultāts. Strādājam, cenšos tikt galā, bet, diemžēl, sanāk pagaidām ne tuvu viss.

No kurienes ņemiet spēkus darbam, kad, un tas visiem zināms, komanda atrodas grūtā situācijā? Kam tagad viegli?! (Smaida). Pats vienkāršākais būtu tagad visu pamest, novērsties. Nē. Mēs kopā cenšamies darīt maksimumu iespējamo. Cenšamies atrast vajadzīgos vārdus, cenšamies kaut kā piekļūt puišiem. Protams, smagi. Bet pats galvenais, ka puišu attieksme pret treniņprocesu, pret spēlēm, neizsauc nekādus jautājumus. Nav nekādu pretenziju par pašatdevi, par attieksmi pret savu lietu. Viņi lieli malači.

Mihails Koroļovs,
FK “Ventspils” preses atašejs
e-mail: korolevs.mihails@inbox.lv

Sadarbībā ar OC Ventspils.